Pirms vairāk nekā četriem tūkstošiem gadu Dievs parādījās Ābramam Mezopotāmijā un teica: “Ej projām no savas zemes, no vietas, kur tu esi dzimis, no tēva nama, uz zemi, ko es tev rādīšu! Es darīšu tevi par lielu tautu.” Ābrams paklausīja Tam Kungam un devās uz apsolīto zemi Kanaānu, kur apmetās uz dzīvi tāpat kā viņa dēls Īzaks un mazdēls Jēkabs, kuru vēlāk pārdēvēja par Israēlu.
Kad Kanaānas zemē iestājās bada laiki, Israēls un viņa 12 dēli devās uz Ēģipti, kur tie vairojās un kļuva par varenu tautu. Ēģiptieši jutās apdraudēti, tādēļ paverdzināja israēliešus un padarīja viņu dzīvi rūgtu un smagu. Pēc 430 gadiem Mozus izveda israēla tautu no verdzības Ēģiptē, tie šķērsoja Sarkano jūru un devās uz Arābiju, kur pie Sīnaja kalna saņēma Dieva likumus.
Tai israēliešu paaudzei, kas pameta Ēģipti kopā ar Mozu, nebija ļauts ieiet apsolītajā zemē, jo viņiem trūka ticības Tam Kungam. Viņiem bija jāklejo tuksnesī 40 gadus, līdz uzauga jauna paaudze, kas uzticējās Tam Kungam un drīkstēja ieiet apsolītajā zemē kopā ar Jozua.
Aptuveni 400 gadus 12 israēla ciltis pārvaldīja soģi, kas ievēroja Mozus likumus. Kad israēlieši vēlējās, lai tiem ieceļ ķēniņu, kā tas ir visām tautām, Dievs iecēla Saulu, kurš valdīja 40 gadus, tad tronī kāpa Dāvids, kurš valdīja 40 gadus, tad Dāvida dēls Sālamans, kurš valdīja 40 gadus. Sālamana valdīšanas laikā Israēlas karaļvalsts piedzīvoja uzplaukumu, un tika uzbūvēts pirmais templis. Tomēr dzīves norietā Sālamana sirds novērsās no Tā Kunga, tādēļ Dievs sacīja, ka Sālamana dēls vairs nevaldīs pār 10 no israēla ciltīm.
Pēc Sālamana nāves Israēlas karaļvalsts tika sadalīta, un ziemeļos dzīvojošās ciltis valdīja daudzi nekrietni ķēniņi, kas nebija Dāvida un Sālamana pēcteči. Šī Ziemeļu karaļvalsts saglabāja Israēlas nosaukumu un ar laiku par tās galvaspilsētu kļuva Samarija. Mazāko Dienvidu karaļvalsti, ko pārvaldīja Dāvida pēcteči, sauca par Jūdu, un tās galvaspilsēta bija Jeruzāleme. Sākot no 2. Ķēniņu grāmatas 16. nodaļas Dienvidu karaļvalstss tautu dēvē par Jūdiem – atbilstoši Jūdas karaļvalsts nosaukumam.
Savas nekrietnības dēļ Ziemeļu karaliste Israēla nonāca asīriešu rokās. Atlikušie israēlieši sajaucās ar pagānu tautām, kuras iekaroja un pakļāva viņu zemi. Šos cilvēkus sāka dēvēt par samariešiem, bet Ziemeļu Israēlas 10 ciltis vairs nekad nekļuva par vienotu tautu.
Kā sodu par kalpošanu svešiem dieviem Dienvidu Jūdas karalisti pakļāva Bābele, un templis tika iznīcināts. Tomēr pēc 70 gadiem jūdi atgriezās Jeruzalemē, atjaunoja templi, un tronī atkal kāpa Dāvida pēcteči.
Kristus laikā Jūda bija pārdēvēta par Jūdeju un atradās romiešu pakļautībā. Jēzus Kristus ar saviem mācekļiem sludināja evaņģēliju, meklējot Jūdejā israēla nama pazudušās avis. Pēc trim ar pusi gadiem kalpošanas jūdi noliedza Jēzu kā savu mesiju un pārliecināja romiešu pārvaldnieku piesist Jēzu krustā. Pēc trim dienām Jēzus augšāmcēlās no mirušiem un parādījās saviem mācekļiem, tad uzkāpa debesīs un stājās pie sava Debesu Tēva labās rokas.
Neilgi pirms piesišanas krustā, Jēzus pareģoja, ka par viņa noliegšanu Jeruzāleme tiks nodedzināta, templis — iznīcināts – un jūdi — aizvesti gūstā uz svešām zemēm. Šis pareģojums piepildījās 70. gadā pēc Kristus, kad nākamais Romas imperators Tits iekaroja Jeruzālemi. Vairāk nekā 1800 gadus jūdi dzīvoja izkaisīti svešās zemēs.
Līdz 1948. gadā notika neticamais. Tika dibināta Izraēlas valsts, un jūdi atkal ieguva apsolīto zemi. Daudzi kristieši to ir pasludinājuši par brīnumu un Dieva svētību, bet vai tā patiešām bija Dieva svētība, vai arī tumšo spēku iejaukšanās? Atbilde ir šajā filmā.
